Nodibinājuma “IT Izglītības fonds” vadītāja Anda Priedīte:
Pirms automašīnu izgudrošanas zirgs bija galvenais pārvietošanās līdzeklis. Cilvēks, kurš neprata jāt vai vadīt zirga pajūgu, bija būtiski ierobežots savās iespējās pārvietoties. Šodien prasme jāt ar zirgu ikdienā vairs nav nepieciešama, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B. Tā ir kļuvusi par sportu, hobiju vai prestižu nodarbi, nevis ikdienas nepieciešamību. Līdzīgi mākslīgā intelekta attīstības laikā rodas jautājums, vai cilvēkiem vēl būs nepieciešamas prasmes programmēt. Vai programmēšana nekļūs par sava veida “jāšanu ar zirgu” – interesantu, vērtīgu, bet ne obligāti nepieciešamu prasmi? Jautājums ir īpaši būtisks skolēniem un vecākiem mācību gada noslēgumā, kad 9. klases skolēniem ir jāizvēlas, kādu mācību virzienu un kursus izvēlēties vidusskolā, savukārt 12. klases skolēniem ir jāizvēlas studiju virziens.
Programmēšana agrāk un tagad
Programmēšanas jēga ir ideju, ko cilvēks ir iztēlojies, pārtulkot datoram saprotamā valodā. Savukārt lielie valodu modeļi spēj saprast cilvēka valodu pietiekami labi, lai šo tulkošanu veiktu paši. Cilvēks uzraksta: “Izveido man mājaslapu frizētavai ar pieraksta sistēmu,” un mākslīgais intelekts ģenerē kodu. Tādēļ daudziem skolēniem rodas jautājums – kāpēc vēl mācīties programmēšanu, ja dators to var izdarīt mūsu vietā? Vēl pirms dažiem gadiem skolēnu uztverē programmēšana bija domāta tikai šaurai cilvēku grupai. Pastāvēja daudzi stereotipi – ka programmēšana nav radoša, ka tā nav piemērota meitenēm, ka programmētājiem trūkst sociālo prasmju. Tajā pašā laikā profesija tika uzskatīta par prestižu un labi atalgotu. Šodien aina ir daudz sarežģītāka. Daļa lielo tehnoloģiju kompāniju samazina darbinieku skaitu, jaunākajiem programmētājiem atrast darbu kļūst grūtāk, un nav zināms, cik daudz klasisko programmētāju nozarei būs nepieciešams pēc pieciem vai desmit gadiem. Skaidrs, ka nozarei būs jāatrod jauns balanss, kā darboties turpmāk.
Programmēšana ar mākslīgo intelektu – jauna digitālā pratība
Tomēr tas nenozīmē, ka programmēšanas prasme zaudē vērtību. Gluži pretēji – tā no šauras profesionālas prasmes kļūst par vispārēju pratību, līdzīgi kā prasme rakstīt, analizēt informāciju vai lietot datoru. Nākotnē arvien vairāk cilvēku savā darbā izmantos mākslīgo intelektu, lai radītu digitālus risinājumus. Skolotājs varēs izveidot mācību platformu savai klasei, fizioterapeits – klientu pieraksta sistēmu, mazs uzņēmums – savu mājaslapu vai datubāzi. Ja agrāk šādiem risinājumiem bija nepieciešama profesionāla programmētāju komanda, tad tagad pietiek ar cilvēku, kurš saprot problēmu, prot strukturēt domāšanu un spēj kvalitatīvi sadarboties ar mākslīgo intelektu. Tieši tādēļ programmēšanas mācīšanās kļūst nozīmīgāka, nevis tāpēc, lai visi kļūtu par programmētājiem, bet tāpēc, lai cilvēki saprastu digitālo pasauli, kurā viņi dzīvo. Programmēšanas apguve māca daudz vairāk nekā tikai rakstīt kodu. Tā māca loģisko domāšanu, problēmu sadalīšanu mazākos uzdevumos, kļūdu analīzi un pacietību. Tā attīsta prasmi formulēt precīzus norādījumus un kritiski izvērtēt rezultātu. Un tieši šīs prasmes kļūst īpaši svarīgas laikā, kad mākslīgais intelekts spēj radīt ļoti pārliecinošas, bet ne vienmēr pareizas atbildes. Cilvēks, kurš nesaprot programmēšanas pamatus, bieži vien nespēj novērtēt, vai mākslīgā intelekta radītais risinājums ir kvalitatīvs, darbojas tieši tā, kā tas ir paredzēts, un vai tas ir drošs.
Cilvēka loma programmēšanā nākotnē
Tādēļ programmēšana tomēr nav kā jāšana ar zirgu, drīzāk tā kļūst līdzīga prasmei vadīt automašīnu. Lai gan auto ir aprīkots ar navigāciju, parkošanās sensoriem, automātisko ātrumkārbu un citām tehnoloģijām, cilvēkam joprojām ir jāprot auto vadīt, jāizvēlas galamērķis un jāuzņemas atbildība par drošu nokļūšanu tajā. Līdzīgi ir ar mākslīgo intelektu programmēšanā. Tas var uzrakstīt kodu, bet cilvēkam joprojām jāspēj formulēt vajadzības, jāsaprot sistēmu darbība, jāizvērtē riski, jāpieņem lēmumi un jāpamana, kad mākslīgais intelekts ir pieļāvis kļūdas. Tie skolēni, kuri šodien mācās programmēšanu, nekļūs tikai par “koda rakstītājiem”. Viņi kļūs par cilvēkiem, kuri saprot digitālās sistēmas un prot tās izmantot savā darbā neatkarīgi no izvēlētās profesijas. Tieši tāpēc nākotnē šādas prasmes būs nepieciešamas arvien plašākam cilvēku lokam.
